Pa Sēliju

22.09.2021
Pa Sēliju
Sēlijas vārds pēdējā laikā locīts visos iespējamajos līmeņos. Gala rezultātā –pazaudēts novada nosaukums, bet vai tādēļ pazudīs seno sēļu zeme? Braucam aplūkot.

Lauki, lauki … Plašums līdz apvārsnim. Siena ruļļi  un govju ganāmpulki. Viensētās apsviedīgas saimnieces cienā ar vecvecmāmiņas Alīdas kafeju. Cigoriņi, burkāni un ozolzīles. Viss pašu audzēts. Garšīgi. Cita saimniece Aknīstes pusē pusdienās pasniedz guļbišņikus un pašbrūvētu kalvadosu. „Atbrauciet vēl!” saka. „Rudens pusē, kad ruksis dosies viņsaules ceļos, pacienāšu ar šļurbuļiem.” – „Kas tas tāds?” – „Atbrauc, nogaršosi!”

Salas. Tādas ir tikai Sēlijā – pļavu ziedu salas. Dabīgas. Un tām ir pašām savs muzejs, kur augi runā, dzied un latviskā maigumā spēlē uz  emocijām. Knipelēta balta Lielvārdes josta… bail pieskarties, tik trausla un spēkpilna. Kā simbols Sēlijai.

Kulminācija visai dienai – Subates luterāņu baznīca. Ja lielās Eiropas un Krievzemes baznīcas pārsteidz ar savu varenumu, tad šī -  ar īpašu sajūtu. Dieva klātbūtne, vienkāršu latviešu  zemnieku  izcili kokgriezumi (17.gs.) un pašu subatiešu attieksme pret sava novada vērtībām.

Ekskursijā brauca un Sēlijas sauli baudīja Ropažu pagasta iedzīvotāji kopā ar Multifunkcionālo  centru “Mucenieki.”

                                                          Ekskursijas dalībniece

 

Datora versija