Viesojoties Dubultu Rakstnieku namā, rakstniece un dzejniece Andra Manfelde pagūst apmeklēt arī Rīgai tuvākās bibliotēkas. Tā ceturtdienas, 23. oktobra vakarā viņa ciemojās Ulbrokas bibliotēkā. Bibliotēkas kultūras projektu vadītājas Liegas Piešiņas uzrunāta viņa reflektēja par savām attiecībām ar jūru un ūdeni kopumā. Taču vissvarīgākais, ka tieši šobrīd Andrai ir pagājuši 20 gadi literatūrā un iznākušas tieši 20 grāmatas. Dažkārt viņa pati netic, cik daudz ir paveikts. Andras Manfeldes aizsākumi dzejā bija dzīves veids un nepieciešamība, lai gan vērtētāju skatījumā nebija tūlītējas atzinības, bet Liegas vārdiem - mainoties, izaugot, radot, daudz kas ir izdevies. Manfelde saka, ka dzejoļus rakstot ir reibuma, iemīlēšanās stāvoklis, bet rakstot prozu, it īpaši vēsturisko, ir daudz jāstrādā. Autore ar to lieliski tiek galā. Pati gan atzīst, ka dramaturģijā un tulkošanā viņai neesot talanta. Ar dzeju vien nevarētu izdzīvot un tāpēc daudzi rakstnieki un dzejnieki strādā skolās, pasniedz un tulko. Skolā strādājusi gan Daina Sirmā, gan Krista Belševica, gan Inga Pizāne un Iveta Ratinīka. Šajā vakarā noteikti palika nepieminēti arī citi prozas un dzejas meistari, kas ikdienu pavada bibliotēku darbā, skolās un augstskolās, tomēr tas ir sarežģīti. Manfelde savā dzīvē ir izvēlējusies modeli, kurš tiek veltīts radošajam darbam, vienlaikus audzinot bērnus. Un to – Andra bilst, viņai piespēlējusi dzīve. Tomēr, par spīti sarunām par darbu, stāstījums ritēja viegli un rotaļīgi. Rakstniece dalījās idejās arī par to, ka savulaik gribējusi būt tramvaja mazgātāja. Kā ekstrēmu darbu rakstniece uzskata amatu mazā bibliotēkā, jo viņasprāt tā ir ideāla vieta lasīšanai. Mēs, bibliotekāri, gan zinām, ka strādājot šādā vietā, laika lasīšanai paliek tikai vakara stundu atpūtā.
Rakstniece stāstīja arī par savu jaunāko grāmatu “Kosmonauta iela” par traumatisku pieredzi, tēva mīlestības trūkumu padomju laika kontekstā, caur fotogrāfiju albumu – “Fotogrāfija ar melnbalto televizoru”, “Fotogrāfija ar gāzmasku un spoguli”, “Fotogrāfija ar galvaskausu un kabačiem”, “Fotogrāfija ar zelta zobiem”… Te jāpiemin, ka Andrai Manfeldei ir tuvas attiecības ar mākslu. Viņa daudzas no savām grāmatām noformējusi pati, zīmējot gan ar zīmuli, gan planšetē. Dažkārt viņas ilustrētās bērnu pasakas pārtop izrādēs. Iedvesmu saviem darbiem Andra gūst arī rūpējoties par četrkājainajiem mājas iemītniekiem.
Autore pauž, ka katrs darbs ir mazliet autobiogrāfisks. Pat ja rakstnieks raksta par citplanētiešiem, tā ir daļēja autobiogrāfija. Andra Manfelde pieder pie tiem rakstniekiem, kas apraksta konkrētas vietas un vēlas, lai lasītājs atpazīst šo vietu. Jo īpaši tāda ir Kurzeme, kur tiek slavināti Talsi, Kuldīga vai Liepāja. Autorei ir svarīgi pasauli uztvert telpiski, ar acīm redzamu dziļumu. Vienlaicīgi apspriedām autores zināmāko grāmatu “Adata”, lai gan pirmais ir dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” (2005), kurš gan nav pieejams mūsu bibliotēkā.
Īpaši Andra lepojas ar dzejnieka Ojāra Vācieša prēmiju, jo uzskata viņu par savu literāro draugu. Arī Annas Dagdas balvu, ko piešķir par otrā dzejoļu krājuma manuskriptu. Uz grāmatu atvēršanas pasākumiem uz kuriem braukušas mammas māsas, kas dzīvo Stopiņu pagastā. Viņu mudināta Andra uzrakstījusi “Zemnīcas bērnus”. Nozīmīgs solis ir arī sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kurā iznākusi Manfeldes grāmata “Virsnieku sievas”. Rodoties šai grāmatai intervēti gan virsnieki, gan viņu sievas. Andra saka, ka tagad tēmas pašas atnākot pie viņas, lai gan prozai nepietiek tikai ar nodomu vai pirmajām 10 lapām. Topot “Kosmonauta ielai” bijuši četri piegājieni, tādejādi noskrienot lielu distanci. Šķiet, ka tovakar paspējām apspriest lielu daļu no Manfeldes darbiem. Arī par tiem, kuru tapšanai idejas nākušas no tuvākajiem cilvēkiem un pašas, piemēram, grāmatu “Vilcēni”. Tostarp žurnālā “Domuzīme” stāsts par atkarībām – “Stikla acs”. Pasākumā viņa runāja par to, ka tagad ir pienācis laiks, kad ar literārajiem darbiem negribas atgriezties pagātnē un šī brīža vēlme ir uzrakstīt grāmatu, kas sniedz mierinājumu.
Savulaik Ulbrokas bibliotēkas plauktos bija izvietotas ukraiņu autoru grāmatas ar lozungu “Skarbā proza”. Tā Andru Manfeldi varam ierindot starp latviešu autoriem, kas raksta skarbo prozu. Arī ar grāmatu par vīra vectētiņu, kurš cietis represijās un rakstot autorei jāiedziļinās vēsturiskās tēmās un faktos. Bet pašlaik Andru vilina un valdzina jau sākumā minētā tēma par ūdeni, ūdens spēku, kas būs teiku un pasaku formātā. Par ūdens stihiju tiks rakstīts no nāras skatu punkta. Un nāra te pārstāvēs upi, dodot darbam nosaukumu “Vārava Venta” vai “Vārava un velni”. Par nosaukumu gan vēl pilnībā nav izlemts. Nosaukumu radīšana esot grūta lieta. Dažkārt pirmie rodas tieši nosaukumi un tikai pēc tam grāmatas, bet notiek arī otrādāk.
Jāsaka, ka no nopietnā Ulbrokas bibliotēkas neoficiālā lasītāju klubiņa, kas regulāri sapulcējas Ulbrokas bibliotēkas abonementā šoreiz pārvērtāmies atbrīvotos klausītājos, kurus aizrāva Andras stāsti par lauku atmiņām. Bet jo vairāk – autores citētie dzejoļi. Jāpiekrīt bibliotēkas vadītājas Daigas Brigmanes teiktajam, ka Andrā ir ļoti daudz likteņa līnijas, ko viņa sajūt un izraksta, un spēles, rotaļas elements. Apbrīnojam autores spēju izkulties no atkarību bedres, kā pati saka – “vētras ceļa” un iegūt atzinību latviešu lasītāju vidū. Par palīdzību Manfelde šobrīd pasakās mammai un Dievam. Šobrīd autore strādā pie grāmatas par kuldīdznieci tēlnieci Līviju Rezevsku, kā arī dzejoļu krājuma.
Starp rakstniekiem, kuru rindas paliek atmiņā, Andra Manfelde min Gijomu Apolinēru, Klāvu Elsbergu, Gabrielu Garsiju Lorku. Visi rakstā minētie un pārējie autores darbi pieejami lasīšanai Ulbrokas bibliotēkā!