2024. gadā Brigitai Taučkeles kundzei piešķirts Ropažu novada augstākais apbalvojums “Ropažu novada Goda pilsonis” par mūža ieguldījumu Garkalnes pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē un rakstnieka, dramaturga, grāmatu ilustratora un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas popularizēšanā Ropažu novadā un visā Latvijā.
Brigitas kundze strādājusi par kultūras nama vadītāju, māksliniecisko kolektīvu vadītāju, un vēl joprojām aktīvi iesaistās dažādu projektu īstenošanā. Kopš 2012. gada viņa ir Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabas pārzine Garkalnē un vada arī vietējo dāmu klubiņu “Pīlādzītis”. Viņa organizē dažādas aktivitātes senioriem, vada ekskursijas pa Jāņa Jaunsudrabiņa izziņas taku, kuras tapšana ir tieši viņas nopelns.
Šis ir Brigitas kundzes stāsts – par viņas dzīves ceļu, mīlestību uz kultūru un enerģiju darīt un darīt.
Katram cilvēkam Liktenis ir sagatavojis savu ceļu – dažam pa gludu asfaltu, dažam pa lauku ceļiem un takām, bet daži spiesti lauzties cauri brikšņiem, lai ieraudzītu kādu saules staru. Un kā mēs pa šiem ceļiem pratīsim iet, tā ir katra mūsu paša izvēle.
Man dzimtās mājas ir Viļķenē, netālu no Limbažiem. Lepojos, ka dzimusi vienā ciemā ar himnas autoru Baumaņu Kārli. Mans dzīves ceļš sākās politiski un vēsturiski sarežģītā laikā - kara gadi un deportācijas, kurās cieta arī mans tēvs. Kad man bija pieci gadi, bijām spiesti pamest dzimtās mājas, kurās atgriezties izdevās vien 1992. gadā. Ļoti gribēju to visu atjaunot, bet palicis bija vien tukšs 32 ha lauks - dzimtā māja un saimniecība bija zudusi. Skolas gaitas lielākoties pavadīju Salacgrīvā, ceļā uz skolu ik dienu staigājot 11 km, tādēļ dzīves rūdījums gūts jau bērnībā, kas vēlāk palīdzēja izstaigāt turpmākos dzīves ceļus.
1968. gadā dzīve mani aizveda uz Garkalni, kur, pateicoties tam laikam, kad strādāju Rīgā apvienotajā muzeju direkcijā, radās iespēja apmesties šeit pavisam. Tā pamazām Garkalne kļuva par manām mājām, ar laiku arī mani vecāki pārcēlās šeit dzīvot. Arvien vairāk sāku interesēties par Garkalnes vēsturi, līdz tā kļuva par manu aizrautību un dzīves mērķi. Laikam liktenis tā bija lēmis – tā bija mana iespēja ievākt materiālus par Jāni Jaunsudrabiņu. Mums ir daudz līdzību, un, šķiet, mana misija ir uzturēt Jaunsudrabiņa piemiņu. Jāsaka, ka man ir ļoti žēl, ka es nevaru atjaunot un dzīvot savās dzimtajās mājās, jo no tā visa ko mani senču senči bija tur atstājuši nekas nav palicis. Droši vien arī tur es aktīvi darbotos, bet man ir dota iespēja šeit Garkalnē, šeit esmu atradusi citu mērķi dzīvē un tā ir kļuvusi par manām mājām.
Man ceļš kultūrā sākās Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, kur mācījos pašdarbības teātra vadītāja specialitātē. Paralēli Tautas universitātē apguvu sarīkojumu deju vadību un vēlāk pasniedzu dejas Rīgas Pionieru pilī, strādāju arī par mākslas daļas vadītāju. Mācījos Latvijas Valsts konservatorijā – masu uzvedumu režijas specialitātē. Tā nu visu mūžu centos savas zināšanas papildināt, lai neizkristu no aprites. Tomēr, būt par kultūras un vēstures sargātāju man, šķiet, ir dzimtā. Man vectēvs interesējās par vēsturi, bet tēvs bija aktīvs kultūras darbinieks, neskatoties uz smago dzīves gājumu - spēlēja teātri, darbojās orķestrī un dziedāja. Tā no sākuma kopā ar tēvu, līdz visa kulturas dzīve mani ievilka.
Kad devos pensijā, kultūras dzīve Garkalnē bija pieklususi, jo pagasta centrs pārcēlās uz Berģiem. 2002. gadā kopā ar aktīvākajām sievietēm izveidojām Garkalnes dāmu klubu. Sākām tikties reizi nedēļā, veidojām scenārijus un izrādes dažādiem svētkiem. 2007. gadā, atzīmējot rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa 130. jubileju, iestudējām brīvdabas izrādi “Siļķes”. Tieši tad arī radās doma izveidot Jaunsudrabiņa piemiņas istabu.
No lielajiem projektiem man vislielākais gandarījums ir tieši novadpētniecība un Jaunsudrabiņa istabas izveide. Sāku vākt materiālus un eksponātus, bet telpas nebija viegli atrast. Tikai 2011. gadā, atzīmējot Piemiņas akmens 20. gadskārtu, mums izdevās atvērt Piemiņas istabu Vidzemes šoseja 1, Garkalnes komunālservisa telpās. Vēlāk radās iespēja pārcelt ekspozīciju uz piemērotākām telpām, un tagad esam kopā ar Garkalnes bibliotēku Vidzemes šosejā 33.b. Es esmu ļoti priecīga, ka mūs šeit atbalsta - ka nav visi materiāli jātur vienā kastē, kā arī, ka ir kāds, kas par to interesējies.
Piemiņas istabas uzturēšana nav tikai par eksponātu izstādīšanu – man svarīgi ir iesaistīt apmeklētājus un padarīt apmeklējumu par pieredzi. Skolēniem, piemēram, pēc apmeklējuma ir jāpilda praktiski testi, un viņiem ir iespēja rakstīt ar tinti un spalvu, kā to darīja pats Jaunsudrabiņš. Tas bērniem vienmēr ir liels piedzīvojums.
Katru gadu mēs piedalāmies arī Muzeju naktī – šogad jau 11. reizi. Protams, galvenā tēma ir Jānis Jaunsudrabiņš, bet to vienmēr saistām kopā ar citām personībām, kurām bijusi sadarbība ar rakstnieku.
Ar laiku esmu apkopojusi materiālus arī par citiem ievērojamiem novadniekiem – izdota grāmata par valsts dibinātāju, juristu Voldemāru Robertu Zāmuelu un grāmata par Jāni Jaunsudrabiņu kā mākslinieku.
Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai darbi nepaliek nepabeigti, citādāk tie man neļauj mierīgi dzīvot. Šobrīd es jūtu, ka vēl varu darīt un darīt. Jāsaka, ka projekti paši mani atrod – nesen manās rokās nonāca dienasgrāmata un dokumenti zelta vērtē no trīsdesmitajiem gadiem, ko esmu apņēmusies pārrakstīt. Strādājam arī pie kopīga projekta ar Vidzemes tūrisma aģentūru, lai veidotu filmu par apdzīvotu vietu nemateriālo mantojumu. Tā ir tikai maza daļa, ideju vēl ir daudz… Šķiet, manī ir tāds velniņš, kas sēž iekšā un mani skrubina, lai es kaut ko daru, jo es vienkārši bezdarbībā nespēju nosēdēt.
Esmu atsaukusies arī dažādiem citiem vēstures pētniecības projektiem, un man nekad nav žēl, ja tas darbs, ko es esmu izdarījusi, kādam vēl ir noderīgs un vērtīgs, es aci nepamirkšķinot varu to atdot otram cilvēkam. Ceru, ka tas ceļš, kas iesākts, ieguldot laiku un darbu materiālu meklēšanā un apkopošanā, turpināsies.
Kamēr varu - es daru. Vēlos, lai tas, kas izveidots, turpinātu dzīvot arī pēc manis – lai atrastos kāds, kurš šo darbu pārņems, jo vēsture mums ir jāciena. Lai gan šķiet, ka Jaunsudrabiņš ir izpētīts, bet atkal kaut ko palasot, var iepazīt vairāk, tāpēc es gribētu, lai tam cilvēkam, kas manu darbu pārņems, būtu tā interese iedziļināties un mācēt arī to informāciju pasniegt. Ja mēs paši neatgādināsim par saviem izcilajiem cilvēkiem, nākamās paaudzes par viņiem aizmirsīs. Pašas paaudzes nerodas tukšā vietā — tās balstās uz iepriekšējo paaudžu ieliktajiem pamatiem.
Saņemot 2024. gadā pašvaldības augstāko apbalvojumu “Ropažu novada Goda pilsonis”, man tas, protams, ir pagodinājums, taču godīgi atzīšos – es nekad nestrādāju balvu dēļ. Pat ja nesaņemtu šo apbalvojumu, es turpinātu strādāt tieši tāpat kā iepriekš. Viss, ko darīju un daru, ir mans sirds aicinājums. Manu darbu īstā vērtība ir tajos cilvēkos, kurus izdevies aizraut un izglītot, un tajos bērnos, kas atklājuši ko jaunu par savu novadu.
Novadniekiem gribētu teikt tādus pašus vārdus, kādi rakstīti Brīvdabas muzejā: “Kas pagātni pētī tas nākotni svētī”. Mēs nevaram iztikt bez pagātnes, jo tad jau katra jaunākā paaudze būtu radusies tukšā vietā. Jāiemācās cienīt mūsu pagātni, vismaz tās pozitīvo pusi, mācīties no negatīvā un neatkārtot to, kā arī neaizmirst tos, kas to ir veidojuši. Kā teicis Jānis Jaunsudrabiņš: “Ja mēs zaudēsim Latviju, tad mēs pazudīsim arī paši”. Novēlu, lai mūsu valsts būtu stipra, lai mēs varētu lepoties ar savu valodu, savu tautu un savām tradīcijām.