Par ilggadēju ieguldījumu Tautas deju mākslas popularizēšanā Garkalnes pagastā 2024. gadā Viesturs Virza saņēma Ropažu novada pašvaldības apbalvojumu “Gada cilvēks Garkalnes pagastā” .
Viestura darbību raksturo cieņa un atbildīga attieksme pret latviešu tautas deju un tās kultūrvides attīstību, ko viņš izvirza par prioritāti savā darbā. Šie principi ir pamatā viņa vadīto kolektīvu augstajiem sasniegumiem. Tautas dejas ir bijušas viņa dzīves sastāvdaļa jau kopš bērnības, un, noslēdzot aktīvā dejotāja gaitas kolektīvā “Daile”, viņš turpina savu ieguldījumu šajā jomā kā vadītājs. Pateicoties Viestura Virzas iniciatīvai, deju kolektīva dalībnieki ne vien dejo, bet arī iesaistās kopienas dzīvē – rūpējas par līdzcilvēkiem un savu novadu.
Viesturs Virza par tautas deju, cilvēkiem un dzīvi kustībā:
“Ir cilvēki, kuri apzināti un mērķtiecīgi tiecas kļūt par deju kolektīvu vadītājiem vai horeogrāfiem, taču man tas nekad nav bijis iepriekšējs mērķis – drīzāk viss notika dabiski un likumsakarīgi. Sāku dejot skolas laikā TDK “Rīdzenieks”, kur Ilmāra Kalniņa vadībā ieguvu pamatzināšanas tautas dejā. Viens no kolektīva dejotājiem bija Valsts Deju ansambļa “Daile” repetitors, un tieši viņš mani uzaicināja pievienoties “Dailei”, kas kādu laiku bija mans pamatdarbs. Mēģinājumi pārsvarā notika no rītiem, bet vakaros, ja nebija koncertu, vadīju nodarbības “Rīdzeniekā”. Tas bija brīnišķīgs laiks, kas deva daudz vērtīgas pieredzes, tomēr ar laiku sapratu – profesionāla dejošana nav ceļš uz visu mūžu, jo tas ir arī fiziski ļoti prasīgs darbs, un jādomā arī par nākamajiem soļiem.
Manuprāt, var apgūt dažādus kursus, taču ir lietas, ko skolā nemāca – lai kļūtu par labu kolektīva vadītāju vai horeogrāfu, ir nepieciešama praktiska pieredze un spēja pārliecinoši pasniegt savu redzējumu un vadīt citus tajā virzienā. Vadītājam jāapzinās, ka, lai veidotos kopbilde, ir jāatrod arī katram dejotājam atbilstoša pieeja – protams, ka kolektīvs ir viens kopums, bet katrs dejotājs ir individuāls. Veiksmīgai sadarbībai svarīgi, lai vadītājs un dejotāji “saēdās” kopā.
Par kolektīvu vadītāju nekad neesmu tiecies kļūt pats – vienmēr tas noticis pēc kāda aicinājuma. Arī mani bērni ir dejotāji, un, kad viņi apmeklēja bērnudārzu, man palūdza sagatavot bērnus deju skatei. Es nemēdzu atteikt, jo katrā projektā redzu mērķi. Toreiz tas bija izveidot pamatu, uz kura audzinātāji varētu turpināt darbu. Strādājot ar bērniem, lielākais gandarījums bija redzēt, kā izdodas viņus aizraut ar tautas deju.
Pirms astoņiem gadiem mani aicināja izveidot deju kolektīvu Garkalnē. Saaicināju vietējos garkalniešus no “Rīdzenieka” un izveidojām VPDK “Madara”. Sākumā bijām mazs kolektīvs, bet jau no paša sākuma dejojām koncertos. Liels gandarījums, ka deju skatēs “Madara” sevi pierādīja un 2023. gadā XXVII Vispārējajos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos bija starp labākajiem deju kolektīviem, kas sniedza iespēju dejot Latviešu skatuviskās dejas lielkoncertā “Balts”, deju lieluzvedumā “Mūžīgais dzinējs” un Svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē. Bija liela noslodze, bet tas mūs ļoti saliedēja.
Ar “Madaru” mums ir vēl viens īpašs stāsts. Ik gadu Ziemassvētkos mēs vācam ziedojumus, lai svētkos iepriecinātu kādu, kam tas visvairāk nepieciešams. Iepriekš piedalījāmies “Laimas” labdarības akcijā, taču nolēmām – vēlamies dāvāt prieku kādam savam novadniekam. Tā mēs iepazināmies ar Valentīnas kundzi no Garkalnes. Šī satikšanās bija īpaša – Valentīnas kundze kļuva par daļu no mūsu kolektīva, un mēs turpinām pie viņas ciemoties joprojām. Mēs ļoti vēlējāmies viņu paņemt līdzi uz kādu no mūsu koncertiem, bet dažādu apstākļu dēļ tas ilgi neizdevās, tādēļ nosēdinājām Valentīnas kundzi goda krēslā un nodejojām īpašu koncertu viņas pagalmā.
Ārpus mēģinājumiem vienkārši atpūšamies kopā. Manuprāt, bez tā kolektīvs nevar pastāvēt, jo tieši šādi brīži palīdz dejotājiem saaugt vienam ar otru, iepazīt dažādas rakstura šķautnes un kļūt tuvākiem – gluži kā ģimenē.
Es nekad neesmu tiecies pēc novērtējumiem vai balvām, un pat prātā nebija ienācis, ka kādreiz tikšu nominēts pašvaldības apbalvojumam. Es esmu ļoti pateicīgs, ka mani dejotāji novērtē manu darbu – ik pa laikam viņiem to pateicībā atgādinu un viņi paši par to ir priecīgi.
Patiesu prieku man sagādā darbs ar senioru TDA “Sendancis”. Šiem dejotājiem tautas deja ir ne vien fiziska aktivitāte, bet arī iespēja būt kopā, socializēties un dalīties priekā. Viņi viens otru atbalsta, dodas kopīgās nometnēs un aktīvi piedalās koncertos gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd kolektīvs gatavojas braucienam uz Latviešu dziesmu un deju svētkiem Amerikā. Parasti nav jautājums– kurš brauks?, bet gan – vai vispār ir kāds, kurš nebrauks?
Esmu laimīgs, ka esmu uzaudzis dejojot un man ir iespēja nodot tālāk latviešu tautas dejas mantojumu, mācot to citiem. Tas ietver ne tikai deju soļus, bet arī latviskuma apziņu, tautastērpa vērtību, tā pareizu nēsāšanu un skatuves kultūru. Saviem kolektīviem mācu dejot ar atvērtu sirdi, paceltu galvu un patiesu prieku, lai skatītājs redz ne tikai tehniski precīzus soļus, bet gan dejotāju, kurš priecājās par to ko viņš dara un ar godu nes tautastērpu un latviešu dejas tradīciju.
Mans novēlējums un atgādinājums, ko saku arī dejotājiem – “Kustība ir dzīvība!”. Lai katram izdodas atrast savu kolektīvu – tādu, ar kuru kopā augt, iedvesmot un iedzīvināt vienam otru jaunām virsotnēm.