2024. gadā Vitai Bangai piešķirts Ropažu novada apbalvojums “Gada cilvēks Stopiņu pagastā” par ieguldījumu Stopiņu pagasta vēsturiskajā izpētē un aktīvu sabiedrisko līdzdalību kultūras norisēs.
Mākslas zinātniece Vita Banga ir ilggadēja Stopiņu pagasta iedzīvotāja, kura ir sniegusi nozīmīgu ieguldījumu Stopiņu vēstures izpētē, no 2013. gada piedaloties projektā “Senās mājvietas Stopiņu novadā”. 2023. gadā tika pabeigts darbs pie apjomīga pētījuma, un 2024. gada pavasarī notika atvēršana grāmatai “Ulbrokas muiža un tās apkaimes”, kas ir nozīmīgs kultūrvēsturisks pētījums par Stopiņu pagastu un tā apkārtni.
Šis ir stāsts par Vitas kundzes mīlestību uz mākslu un vēsturi, kas pārtapusi par nenovērtējamu dāvanu Stopiņu pagasta un Ropažu novada kultūrvēsturiskajam mantojumam:
Esmu dzimusi Cēsu novadā, bet 3 gadus līdz skolā iešanai nodzīvoju Ropažos. Uz Stopiņiem pārcēlāmies, jo tētis šeit sāka strādāt, tādēļ mana bērnība un lielākā daļa dzīves pavadīta Stopiņu pagastā. Mācības uzsāku Biķeru astoņgadīgajā skolā, bet pēcāk mācījos Rīgā, 6. vidusskolā. Tā nu redzēju, kā ciemats attīstās, bet toreiz par tā vēsturi es neinteresējos. Tagad gan es nožēloju, ka savai mammītei nepaprasīju daudz ko vairāk, bet es esmu pateicīga šim laikmetam, kas liek skatīties ne tikai uz nākotni, bet novērtēt arī vēsturi, lai zinātu, kā ir bijis. Mūsu novads man ir tuvs, ne tikai tādēļ, ka tā ir mana dzimtā vieta, bet mums ir arī skaista daba un atsaucīgi cilvēki.
Kad pabeidzu vidusskolu, es domāju studēt psiholoģiju, par to interesējos jau no mazotnes, bet tolaik nebija tādas iespējas. Domāju iet studēt ko saistītu – izmeklēšanu, bet dzīvē viss tā sagadījās, ka pēc trīs gadu kursu apmeklēšanas iestājos Mākslas akadēmijā. Dzīve dod priekšlikumus, bet mums ir izvēle – ieklausīties vai neieklausīties, es esmu priecīga, ka aizgāju mācīties tieši mākslas vēsturi. Savu diplomdarbu es uzrakstīju par historisma interjeru, par kuru toreiz neviens nerakstīja, un es taisni brīnos, ka no tā pamazām uzsāku tieši arhitektūras pētniecību.
Teiktu, ka rakstniecība atnāca pie manis – man piedāvāja rakstīt dažādos žurnālos, esmu rakstījusi arī scenārijus televīzijas filmām “Arhitekte Marta Staņa” un “Arhitekts Andris Kronbergs” – bet visa pamatā ir bijusi arhitektūra. Kādu laiku rakstīju žurnālam “Latvijas Architektūra”, tas bija ļoti pamācošs posms – jau tad, veidojot rakstus par atjaunotām ēkām, es aprakstīju arī par tās senatni – es nevēlējos, lai būtu izcelti tikai fakti, bet lai ēka būtu apmīļota un skatīta no dažādām perspektīvām. Jāsaka, ka rakstīšana laikam ir mans talants, jo to nekur neesmu apguvusi. Jau bērnībā man bija ļoti attīstīta vizuālā fantāzija – reiz viena lasītāja teica, ka manā grāmatā viss aprakstīts tā kā filmā – bet es jau apzināti nerakstu sausi, lai lasītājs līdz ar mani ceļotu vēsturē.
Teikšu godīgi, lielie projekti nav viegli. Kā rakstniece es neesmu pragmatiska – es rakstu, kad man ir iedvesma. No vienas puses, tas varbūt ir slikti, bet iedvesma sniedz arī degsmi. Toreiz, pirms novadu reformas, grāmatu “Ulbrokas muiža un tās apkaimes” man ierosināja rakstīt dome. Sākotnēji grāmata bija domāta kā izglītojošs materiāls skolēniem un prezentācija par Stopiņu pagastu, bet es nolēmu, ka rakstīšu to pagasta ļaudīm, papildinot ar fotogrāfijām, lai saglabātu reprezentāciju plašākai auditorijai. Ar pašu grāmatas rakstīšanu negāja nemaz tik raiti, informācijas meklēšana un apkopošana ilga kādus četrus gadus. Es negribēju, lai informācija būtu balstīta padomju laiku pieņēmumos par to, kā agrāk bija. Es ievācu materiālus un, aizverot acis, centos iztēloties, kāda bija zemnieku un muižnieku dzīve – kā viss bija un notika, jo mūsdienās viss ir pilnīgi citādāk. Jāsaprot jau, ka šajā laikmetā jauniešiem ir mainījušās intereses un, protams, ne visiem interesē vēsture, bet es ceru, ka kādam grāmata patiesi noderēs. Tas darbs, ko ieguldīju grāmatas tapšanā, ir pētniecisks un gluži kā saistīts ar manām jaunības interesēm. Dažkārt vairākus mēnešus jābrauc uz arhīvu – meklē un meklē informāciju, bet atrast neizdodas neko. Kad izdodas atrast kaut mazāko pavedienu vai detaļu, kas nekur vēl nav nopublicēta, tas ir neviltots prieks! Piemēram, arhīva dokumentos es atklāju, ka Ulbrokas vārds pirmo reizi ir minēts 1381. gadā – šis atklājums man personīgi kļuva par galveno rozīnīti grāmatā. Šobrīd strādāju pie grāmatas par Lantes muižu Ropažos un var saskatīt, ka katrai apdzīvotai vietai ir sava identitāte.
Man patīk, ka dzīve man piespēlē idejas, un es esmu atvērta projektiem. Kad Ulbrokas bibliotēkas vadītāja Daiga Brigmane mani uzrunāja veidot novadpētniecības materiālu par senajām ēkām, fotogrāfam teicu, kuras detaļas vajag nofotografēt, jo zināju, kura ēkas daļa ir piebūvēta klāt vēlāk. Piemēram, būvējot Dreiliņu apli, daudz kas tika nojaukts, tādēļ man ir prieks, kad arhīvā izdodas atrast fotogrāfijas, kur redzams kādas ēkas agrākais siluets, tāpat par ēkām, kurām saglabājusies vecā mājas grāmata. Gandrīz 40 gadu mana profesionālā darbība bija saistīta ar mākslas pieminekļu aizsardzību, tādēļ nodot tālāk un sargāt kultūras un vēstures vērtības man nozīmē daudz. Jāsaka, ka mans mīļākais projekts ir grāmata “Rīgas jūgendstils. Interjers”, kurai nu jau ir izdota arī papildinātā versija. Sākumā šķita, ka par jūgendstilu tik daudz jau ir rakstīts, bet man bija svarīgi izcelt, kā Latvija atšķiras no Eiropas, un es aprakstīju to, ko atklāju, veicot arhitektoniski vēsturisko ēku izpētes. Mums ir nianses, ar ko atšķiramies, un tās izriet no amata meistariem un māksliniekiem. Mums ir dziļas kultūras saknes, un latviešiem ir ļoti laba gaumes izjūta – mūsu dizaineri ārzemēs gūst daudz god algu. Saka, ka mēs esam maza tauta, bet mazs cinītis gāž lielu vezumu. Kad uzzināju, ka man ir piešķirta “Gada cilvēka Stopiņu pagastā” nominācija, es biju pārsteigta. Jāatzīstas, kas es neko neatceros no tā brīža, jo biju dikti satraukusies – šķiet, ka tādēļ, ka izjutu atbildību pret pagasta ļaudīm, kas mani bija izvirzījuši. Paldies par novērtējumu!
Mūsu gadsimts ir sarežģīts, tādēļ novēlu katram cilvēkam kādu radošu aizraušanos. Mani uztrauc, ka cilvēkiem zūd savstarpējā kultūra un cilvēcība, tāpēc vēlētos, lai cilvēki saglabātu labvēlību un cieņu viens pret otru. Mūžs šķiet garš, bet viņš aizrit ātri, tādēļ novēlu dzīvot dzīvi kustīgi un domās radoši!