No 6.decembra līdz 4. janvārim Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabā, Garkalnē būs apskatāma Viļņa Reguta fotogrāfiju izstāde “Nepazaudē spēju brīnīties!”
J. Jaunsudrabiņa piemiņas istabas vadītāja Brigita Taučkele dalās pārdomās par savu 12 gadu ilgo darba pieredzi un fotogrāfu Vilni Regutu.
" Ir apmeklētāji, kas atnāk, apskatās un aiziet, tādi, kas pasaka labus vārdus un atved arī citus, bet ir arī tādi, kas radoši iesaistās mūsu darbībā un kļūst sadarbības partneri un draugi. Par tādu ir kļuvis skolotājs, Latvijas apceļotājs un fotogrāfs Vilnis Reguts no Tukuma. Viņš ir izveidojis ļoti interesantus materiālus par Jaunsudrabiņa ”Balto grāmatu” un „Zaļo grāmatu”, kas noder skolēnu zināšanu pārbaudei, kā arī devis idejas dažādu spēļu izveidošanai.
Bet par sevi Vilnis Reguts saka tā:
“Es, Vilnis Reguts, piedzimu 1942.gadā Jelgavā. Vidējo izglītību ieguvu Viesītē. Sekoja mācības Rīgas 3.tehniskajā skolā, kur apguvu kinomehāniķa iemaņas. Pēc dažiem gadiem atgriezos skolā jau kā pasniedzējs – meistars. Pēc 25 gadiem nācās mainīt darbu, jo kino savā klasiskajā veidā beidza pastāvēt, un savu vietu ieņēma digitālie audio-video ieraksti. Strādājot biju pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta radioinženieru kursu, bija jāmeklē cits darbs. Sagadījās tā, ka Tukumā, kur dzīvoju viena vidusskola ilgāku laiku meklēja fizikas skolotāju. Darbs bija. Vien vēlreiz nācās pamācīties, lai Latvijas universitātē iegūtu vidusskolas fizikas skolotāja sertifikātu.
Augstskolās iegūtās domāšanas un analizēšanas spējas gadiem ejot noveda pie citāda skatījuma par sabiedrības modeli un pasaules lietu kārtību. Proti, ka nav cilvēka dzīvē gadījumu, bet ir tikai likumsakarības, kuras ne visas izprotam un spējam izmainīt. Kā arī, ka nav vienkāršu lietu, ir tikai vienkāršota pieeja lietām. Savos staigājumos par to pārliecinos.
Latviju apstaigāju kopš 2013.gada jebkurā gadalaikā. Par lielu priekšrocību uzskatu apstākli, ka man nav sava braucamā. Ar sabiedrisko transportu aizbraucu līdz izvēlētai vietai un, - aiziet! Ir izbristi purvi, mazo upju krasti, mežonīgas gravas, izložņātas alas, „apmīļoti” īpatni akmeņi, koki utml. Daudz par konkrētās vietas cilvēku ieražām var uzzināt kapsētās. Eju viens, jo tad varu netraucēts pievērst uzmanību tām dabas īpatnībām, kurām daudzi paiet garām.
Staigājot ievēroju trīs „baušļus”:
- Nepieļauju domu, ka būšu vīlies (neredzēju iecerēto, redzēju daudz ko citu),
- Brīvajos brīžos palasu Skaidrītes Kaldupes pasakas, kurās nav ļaunuma (ejot ar gaišu galvu, dabas skaistums nepaies garām),
- Reizi pa reizei ieskatos Krievu ainavistu gleznās, kur jūtama telpa, krāsas, gaismas, ēnas, pusēnas).
Katrai fotogrāfijai ir savs stāsts gan par vietu, gan par situāciju kādā tā tapusi. Vērīgu skatītāju uz savu stāstu uzvedinās bilžu paraksti.”