Mēs vienmēr dosimies pēc tās laimes, ko dēvē par PRAST APBRĪNOT. Tie, kuri domāja, bet neizdomāja piebiedroties šīs vasaras izzinošajos un interesantajos Zaķumuižas, Silakroga, Gaidu ciema un Mucenieku senioru kopas braucienos, lai, lasot šo aprakstu par mūsu gaitām, kaut nedaudz sajūt braucēju redzētās, sajustās, iegūtās un naudas izteiksmē nenovērtējamas garīgās vērtības.
Kopas braucēju pieredzēto šovasar jāsāk aprakstīt ar ciemošanos Valmieras pusē 17.maijā. Zīmīgi, ka šinī dienā savu dzimšanas dienu svin dzejniece, publiciste un visādi citādi ļoti interesanta un harizmātiska personība – Maija Laukmane. Pie Maijas Talsos viesojāmies pagājušā gadā un par to arī rakstījām. Taču šoreiz gribas izcelt Maijas Laukmanes rakstītas pārdomu rindas, ko šinī brauciena dienā kā moto bija izvēlējusies mūsu gide Mārīte: „...Vienalga, viss kā pirmoreiz. Varbūt TIEŠI TĀPĒC arī stāvam Dzīvības Straumē? Lai dvēsele nepārstātu akumulēt bērnišķu, tīru, naivu, izlikšanos nepazīstošu prieku? Lai dvēsele mācītos pacelties VIRS rūpēm, tuvāk gaismai? Te atbilde uz pašas nupat ātri ierakstīto jautājumu: jā, tāpēc. Tieši tāpēc arī stāvam šajā Straumē. Precīzāk: tāpēc esam iesēti dzīvībā. Lai bez apstājas brīnītos, cik tā liela. Cik Mūžīgas Plūsmas pilna. Tāpēc. Lai AUGTU IZPRATNĒ.”
Savu Valmieras apkārtnes iepazīšanu sākām ar kādu neparastu vietu, kur saimniece Santa Paegle uzbūvējusi mazu MINICIEMU. Mērogā 1:25 aplūkojamas vairākas ēkas, un visas ir no reālās dzīves. Lai katrs modelis taptu, ir rūpīgi pētīti arhīva materiāli, senas fotogrāfijas un dabā esošie objekti. Te neatrast kaut kādu pašas Santas Paegles izdomājumu.
Puikules vārdu itin bieži piemin Latvijas smieklīgāko vietu nosaukumu sarakstā. Taču tā ir sena lībiešu apmetnes vieta, kas dokumentos minēta jau 13.gadsimtā. Apskatījām Puikules muižu, kura piederējusi vairākām dzimtām. Līdz 18.gadsimtam to savā īpašumā ieguva fon Klotu dzimta, kas valdījusi sešās paaudzēs. Pašreizējā pils ir celta Tjūdoru neogotikas stilā no sarkanajiem ķieģeļiem. Līdz 2014.gadam ēkā atradās skola, kuru slēdza. Lai ēka joprojām būtu pieejama vietējiem iedzīvotājiem un sabiedrībai, muižā izveidoja kopienas centru PUIKULES MUIŽA.
Brauciena noslēdzošā apstāšanās pieturvieta - Staicele. Daudzi Staiceli pazīst kā stārķu pilsētu. Arī par to bija stāsts un vēl daudzas interesantas lietas, kad viesojāmies lībiešu muzejā PIVĀLIND un muzeja darbinieces stāstīja ne tikai par muzeju, bet arī nedaudz iepazīstināja ar pašu Staiceli. Ļoti patika!
Jūnijā iepazinām Ropažu novadam tuvākos kaimiņu pagastus. Sākām ar Inčukalna pagastu, kur Ingas un Valda Valteru ģimenei patīk no kociņa ar kādu problēmu, kurš normālos apstākļos nebūtu izdzīvojis, to pārvērst skaistumā. Pirmo reizi, kad Inga ieraudzīja bonsai, viņai līdzīgi kā atsevišķiem parka apmeklētājiem radies jautājums, kam tas viss vajadzīgs un kāpēc ir jāmoka koks, audzējot to podā. Skatījām BONSAI PARKU un guvām izsmeļošu saimnieces atbildi uz katru uzdoto jautājumu.
Allažu pagasts atrodas Siguldas novadā un ir pazīstams ar dabas bagātībām – mežiem, avotiem, kā arī kultūrvēsturisku mantojumu seno muižu veidā. Allaži ir arī slavena ar savu brūvējumu vēsturi – Allažu ķimeli. Par šo dzērienu un daudz vairāk par Allažiem pašiem uzzinājām ALLAŽU TAUTAS NAMĀ, kur izveidota plaša ekspozīcija.
Mālpilī, Mergupes krastā, atrodas SKULMJU DZIMTAS mājas, kur izveidota tēlnieces Martas Skulmes un gleznotāja un scenogrāfa Otto Skulmes piemiņas istaba, kā arī piemiņas istaba aktierim Valentīnam Skulmem. Jāteic, skaistā daba un ļoti saturīgs stāstījums par Skulmju dzimtu lika kavēties atmiņās un nebija vēlēšanās no šejienes braukt projām.
Pēc izzinošā stāsta par Skulmēm tālāk braucām ekskursijā pie atraktīvā agronoma Guntara Dzērves, lai uzzinātu, kā aizsākās stāsts par AUGUSTA ZEMENĒM, gūtu praktiskus padomus, kā audzēt zemenes, izmantojot Frigo stādus un kas tie tādi vispār ir. Bija ogu degustācija un bija arī satikšanās ar zirgiem!
Šā brauciena noslēgumā ciemojāmies pie alus brūža un gastrobāra INDIEJĀNIS saimnieka Jāņa Rudzīša Suntažu pusē. Jānis mūs gaidīja ar malkas krāsnī izceptu picu, paša brūvētu alu, lai visi kopā varam ne tikai ieklausīties saimnieka aizraujošā stāstā par savu nodarbi, bet baudījām šeit tapušos labumus, kopā būšanu un sajutām maģiskā Vasaras Saulstāvju laika tuvošanos!
Augusts – mēnesis, kad jādodas pļavās, klajumos lūkoties zvaigznēs un piedzīvot skaistas, piepildītas atmiņas par vasaru. Tāds bija 19.augusts un vispirms mūs sagaidīja pats BARONS MINHAUZENS – lielo piedzīvojumu un vēl lielāku stāstu meistars. Sākām ar piedzīvojuma un rotaļīguma garu, jo devāmies ceļojumā, kur fantāzija satiekas ar realitāti. Un Minhauzens mūs mācīja, ka reizēm vislielākā bagātība ir spēja pasmaidīt par dzīvi un noticēt brīnumam.
Kad bija izstāstītas barona pasakas, mūs gaidīja citas – dabas radītās. AUGUSTES HORTENZIJU DĀRZS saistīja ar dabas skaistumu un krāšņumu, un smaržu pasauli, kurā katrs zieds 2000 hortenziju dārzā ir kā atsevišķs stāsts – tikpat dzīvs un neparasts kā Minhauzena piedzīvojumi. Šinī uzņēmīgu cilvēku roku veidotā dabas krāšņumā varētu uzturēties visu dienu!
Un, kad bijām piedzīvojuši gan rotaļīgumu, gan dabas krāšņumu, noslēgumā ciemojāmies kādā neparastā vietā – PŪCES DZIEDNĪCA, kur četru stundu garumā gaidīja stāsts par mums pašiem, jo arī mēs esam dabas daļa un viss ir savstarpēji saistīts. Zinošu astrologu un dziednieku vadībā guvām praktiskus padomus savas dvēseles dziedināšanai, kopīgi piedzīvojām uguns rituālu un baudījām šo pēcpusdienu kā svētku dienu – ar smaidu, iedvesmu un jaunu atklāsmi par pasauli un sevi! Pusdienu pauze arī šeit bija īpaša, kad baudījām uz ugunskura pagatavotu plovu un desertu! Bet, prombraucot, jaukās saimnieces bija sagatavojušas īpašu pārsteigumu – cienāja ar gardu mājas kūku!
Vasaras mēneši pagāja rosīgi – darbā, kustībā, sajūtās. Un tieši tāpēc septembra sākums bija kā elpa – kā klusa pietura pirms rudens skrējiena. Tikšanās ar z/s “Ozoliņi” veselības psiholoģi un zāļu tējas mandalu radītāju Evitu Lūkinu bija ne tikai nodarbība, bet iedvesmojošs ceļojums sevī. Tējas mandalas kļuva par apzinātības rituālu, kurā, caur smaržām, krāsām un pieskārienu augiem, katrs sajuta tuvību dabai, sev un saviem nodomiem. Tā bija ne tikai meistarklase, bet iedrošinājums atvērt sirdi, stāstīt, atcerēties, izjust, dalīties un sadzirdēt. Caur bērnības tēju smaržu un savām īpašajām zāļu kombinācijām katrs radīja savu NODOMU mandalu – kā nelielu lūgšanu vai klusuma vēstuli sev pašam. Šis rituāls bija gaišs atgādinājums, ka veselība sākas ne tikai ar tējas tasi, bet ar ieklausīšanos sevī un dabā, ar labiem vārdiem un sirsnīgu klātbūtni. Piepildīti, mierpilni un iedvesmoti dodamies tālāk – iepazīt Latviju, dabu un sevi katrā solī.
ALŪKSNE, neatkarīgi no gadalaika, ir klātesoša mūzika. Ir tikai jāzina īstās stīgas – laiki un vietas, kur caur minoriem un mažoriem tā skan caur gadu simtiem un stāstiem. Mēs vēlējāmies uzzināt, kā skan Alūksne un 13.septembrī devāmies uz šo skaisto Malēnijas pilsētu!
Mēs svinējām svētkus - kārtējo kopā būšanu, ļaujoties liriskam ceļojumam, kura saturs atklāja Alūksni citādi – kā sajūtu, kā stāstu, varbūt - kā dvēseles pieskārienu. Alūksne bija brīdis, kad satikties ar vietu, kas dzīvo mūzikā, dzejā, klusumā un senā Bānīša stāstā. Un šo stāstu izdzīvot sākām mirklī, kad mūs sagaidīja zinošā gide Inese, lai stāstītu par pilsētu, par Alūksnes novadam raksturīgo īpašo kultūru un malēnisko identitāti. Šeit ļaudis ir sirsnīgi un jūsmīgi, kas kādreiz gaismu istabā nesa ar maisiem.
Viena no Alūksnes stīgām skan MARIENBURGAS PILS TORNĪ. Leģenda par astoņiem brāļiem šeit iegūst jaunu elpu, jo tornis kļuvis par to, kurš vienmēr vēro un stāsta tiem, kas atnāk klausīties. Patika un aizkustināja!
Alūksne, tāpat kā Gulbene, ir BĀNĪŠA ZEME. Tā ir vieta, kur rodams Baltijā vienīgais regulāri kursējošais šaursliežu vilciens – Bānītis. Mūsu grupai bija ieplānots brauciens līdz Papardes stacijai, lai ekskursijas noslēdzošo daļu baudītu teatralizētā uzvedumā ar Bānīša leģendāro meža veču pārsteigumiem. Pieņēmām to visu bez atrunām un iesaistījāmies uzvedumā, lai ļautos atpūtai ar nostalģisku pieskaņu, jautrību un smiekliem!
Tāda bijusi piepildīta ar izzinoša un saturīga rakstura braucieniem mūsu vasara 2025! Paldies visiem par lielo atsaucību! Turpināsim izzinošus braucienus, pasākumus un kopā būšanu arī turpmāk! Jau pavisam drīz ekskursija uz rudens krāsām pielieto Siguldu un 1.novembrī – kopas senioru RUDENS BALLE!