Vēl tikai pavisam nesen Vangažu pilsētas Kultūras nama sieviešu vokālais ansamblis “Kaprīze” svinēja savu radošo darba gadu 15. jubileju, atzīmējot to ar vērienīgu koncertu. Divi gari, dīvaini gadi tomēr nav spējuši pārtraukt “Kaprīzes” darbību un ir atstājuši skaistas pēdas dzīves smiltīs. Attālinātajā laikā tika dotas daudzas iespējas “Kaprīzei” BŪT! Būt vajadzīgām un justies piederīgām. Tika izdarīts necerēti daudz ne tikai mūzikā. Viena no ansambļa dalībniecēm – Līva Indričeva – šo dīvaino laiku izmantoja, lai no sirds un ar pamatīgu jaudu pievērstos nodarbei, kas bija tuva jau no bērnības, tāpēc ansambļa 15 gadu jubilejā Līvai uzdosim 15 jautājumus.
– Izstāsti mazliet par sevi.
– Mani sauc Līva Indričeva. Esmu sieva, divu bērnu mamma un ikdienā strādāju par pirmsskolas skolotāju Garkalnes pirmsskolas iestādē “Skudriņas.” Dzīvoju Vangažos 9 gadus. Tā kā man ļoti patīk dziedāt, dziedu Vangažu sieviešu vokālajā ansamblī “Kaprīze”, jauktajā korī “Garkalne”, kā arī ik pa laikam uzstājos kopā ar Kristīni Zilicku un apvienību “Melnbalts”. Lai uzturētu sevi formā, nodarbojos ar jogu kopā ar Olgu Hodaseviču, kura ir ļoti laba skolotāja, ar milzīgām darbspējām, kas iedvesmo. Pandēmijas laiks bija pateicīgs, lai dotos pārgājienos, izzinot Latvijas dabas bagātību, skaistumu, ko arī centīgi izmantoju. Nu jau sanāk retāk, bet joprojām daba vilina. Iesaku visiem iepazīt Latvijas skaistumu, tas ir tā vērts.
– Kā Tu nonāci pie atziņas, ka gribi gleznot?
– Iepriekšējā darbavieta bija 160. pirmsskolas izglītības iestāde. Kādus 10 gadus nebiju nodarbojusies ar mākslu, bet, kā jau bērnudārzos, katros svētkos vajag jaunus rotājumus, zīmējumus; sapratu, ka viss vēl nav zaudēts. Atklāju akrila krāsu, atradu foršus kursus pie sirsnīgas pasniedzējas.
– Pastāsti, cik ilgi Tu jau nodarbojies ar glezniecību un kāds bija Tavs ceļš uz to?
– Glezniecību kā vienu no savām izpausmēm esmu sākusi samērā nesen, lai arī zīmējusi esmu jau no agras bērnības. Saskarsme ar glezniecību ir bijusi gan Mākslas skolā, gan arī Daugavpils Mākslas vidusskolā “Saules skola”.
– Kāda ir Tava mīļākā gleznošanas tehnika?
– Man vienmēr vairāk patika zīmēt grafiskus darbus, darbus ar tušas pildspalvu. Arī tagad pārsvarā man patīk apvienot akrila vai ūdenskrāsas ar permanentajiem flomāsteriem vai tušas pildspalvu.
– Kas ir tas, kas Tevi ikdienā iedvesmo ķerties pie otām?
– Uz to mani var pamudināt gan ilgi briedusi doma, kura beidzot ir noformulējusies, gan tikko radusies ideja, arī mūzika, dziesma, jaunas krāsas, forša grāmata, joga, cilvēki, atmiņas, emocijas.
– Kā Tu glezno? Vai Tev fonā skan mūzika? Glezno no rītiem vai vakaros, bet varbūt naktī?
– Nav noteikta laika, kad gleznoju, tas notiek, kad ilgi lolota ideja grib beidzot tikt vizualizēta, bet naktī tas noteikti nenotiek, neesmu nakts cilvēks.
– Kas ir svarīgākais, radot darbu?
– Lai būtu visi nepieciešamie materiāli, otas, krāsas, lai nekas netraucē īstenot visas tā brīža ieceres. Ir gadījies, ka tā nav, un tad tas rada lieku stresu.
– Kā top gleznu sižeti?
– Gleznas sižets man jau iepriekš ir galvā, pirms gleznoju, uzzīmēju skici, tad zīmēju uz audekla vai akvareļa papīra, lai saprastu, kāda būs kompozīcija, un tad solīti pa solītim rodas darbs. Dažreiz man domas mainās un galarezultāts var mainīties, arī sākotnēji paredzētais sižets, krāsu gamma var mazliet mainīties.
– Kāda sajūta ir, kad pabeidz kādu darbu?
– “Jā, nu ir pabeigts. Nav ko pielikt vai atņemt.” Ir gan viens darbs, kurš likās pabeigts tikai tad, kad tika pielikts pareizajā vietā pie sienas.
– Kuri mākslinieki Latvijas un mākslas kontekstā ir tie, kuru daiļrade Tevi aizrauj?
– Maijas Tabakas darbi likušies brīnumaini, Aivara Vilipsona smalkā grafika. Elitas Patmalnieces košums, drosme būt tik spilgtai Latvijā, Salvadora Dali sirreālisms un ekscentriskums, Pablo Pikaso ar savu milzīgo talantu un eksperimentiem, filozofiju. Nevaru teikt, ka ir kāds mākslinieks, kura darbi manī rada nepatiku, nesapratni, jo man liekas, ka mākslinieki ar saviem darbiem cenšas mums ko pateikt, parādīt savu dzīves redzējumu, savu dvēseli, vērtības, emocijas, prasmes, meistarību, filozofiju, kā nu kurš. Tieši tas pats ir mūzikā. Patīk, ka cilvēki darbojas un darbojoties viņiem acis mirdz.
– Izstāde ir personiska, kā Tu izvēlējies darbus?
– Izstādi veidoju ar domu, lai vangažnieki mazliet vairāk iepazīst Līvu, kura dzied vietējā vokālajā ansamblī. Likās, ka ansambļa 15 gadu jubileja varētu būt pats piemērotākais moments, kad to īstenot. Tā kā zīmēšana un dziedāšana ir mani hobiji, ne pamata nodarbošanās, šīm nodarbēm nepievēršos pastāvīgi. Izstādē eksponētie darbi ir tapuši divu gadu laikā. Tāpēc tie ir tik atšķirīgi, jo katrs ir kā eksperiments tā brīža emocijām. Man patīk radīt košus, krāsainus darbus. Patīk izmantot otas, pirkstus, dažādus citus priekšmetus, lai panāktu dažādu tekstūru. Izvēlējos savus šā brīža mīļākos darbus.
– Tad primāri dziedāšana vai zīmēšana?
– Nevaru izšķirt, kurš no mākslas izteiksmes veidiem – zīmēšana vai mūzika – man ir tuvāks, tas atkarīgs no konkrētās situācijas, tā kā tas nav mans maizesdarbs, bet gan sirdslieta, es varu par to īpaši neaizdomāties. Patīk darīt gan vienu, gan otru. Vienu brīdi aizraujoties ar mūziku, citreiz ar zīmēšanu, eksperimentēšanu ar mākslas materiāliem un tehnikām. Vienu brīdi aizrāvos ar auskaru apgleznošanu, šobrīd esmu iepauzējusi ar šo lietu. Sevi definētu kā brīvmākslinieci, kura seko savai mūzai.
– Kādi ir Tavi nākotnes plāni?
– Man apkārt ir daudz lielisku cilvēku, ģimene, notikumi, kas iedvesmo radīt. Ierodoties Vangažos, es atkal pēc ilga laika atļāvos sekot savai vēlmei dziedāt publiski, izpausties vizuāli. Labi, ka ir bijusi tāda iespēja. Nākotnē plānoju attīstīt savas prasmes, pabeigt iesāktās lietas, un tad jau redzēs, kur dzīves upe aizvedīs. Šā brīža situācija rāda, dzīvē neko nevar plānot, tā ievieš savas korekcijas, jāvirzās uz priekšu, jādefinē savas vērtības un pēc tām jāvadās. Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku visdažādākajās jomās, es priecājos, ka tā ir. Novēlu katram atrast patieso sevi.
– Tu savu roku pieliki pie “Kaprīzes” jauno tērpu radīšanas, kas bija Tavs iedvesmas avots, Tava mūza tik labam iznākumam?
– Jau sen ar meitenēm bijām runājušas, ka gribam ko atšķirīgu, stilīgu, bet sievišķīgu un transformējamu. Tad radās iespēja to realizēt, jo Ropažu novada pašvaldība piešķīra līdzekļus. Uzmetu skici, meitenēm patika, un kurš gan labāk sapratīs, kā to realizēt, ja ne mana kursabiedrene Ludmila Velika-Auzāna, ar kuru esam darbojušās un kura joprojām darbojas dizaina jomā. Tā nu, ne bez dažādiem piedzīvojumiem, radās jaunie tērpi.
– Tavs zīmējums rotāja koncerta afišu, ielūgumus un koncerta programmas, esi veidojusi arī Vangažu VPDK “Augšup” un arī “Kaprīzes” logo, Tavi darbi “iziet tautās”, esi priecīga?
– Protams. Man ir liels prieks un gods, ka mani darbi noder. Ļoti interesants bija arī projekts “Melnbalts”, kur Kristīne Zilicka bija izteikusi ideju, ka katrai dziesmai varētu būt sava ilustrācija. Tādi notikumi mani iedvesmo un dod enerģiju, tās mirdzošās acis, ko pirmīt minēju.
– Liels paldies, Līva, par Tavu radošumu un idejām! Lai arī turpmāk mūza ir kopā ar Tevi!
Sirsnīgi sveicam Jūs Starptautiskajā sieviešu dienā!