2024. gada 18. novembrī Andrejam Ploriņa kungam tika piešķirs novada apbalvojums “Gada cilvēks Ropažu pagastā” par nesavtīgu ieguldījumu tautas sporta kustības popularizēšanā un aktīvu iesaisti politiski represēto personu sabiedrisko aktivitāšu norisēs.
Andrejs Ploriņš no 2008. gada ir aktīvi iesaistījies Ropažu pagasta dzīvē, organizējot sporta spēles un turnīrus. Ploriņa kungs ir viens no cilvēkiem, kurš piedzīvojis padomju varas represijas, un savā pagastā tur rūpi par visiem represētajiem. Tāpat aktīvi piedalās pagasta senioru dzīves organizēšanā. Andrejs ar savu padomu ir atbalsts arī pagasta saimnieciskajos jautājumos, pamanot darbus un lietas, kas jāsakārto.
Par savu dzīves ceļu un ieguldījumu, kas ar sirdsdegsmi un atbildību veikts Ropažu novada un vietējās kopienas labā, stāsta Ploriņa kungs:
1941. gada 14. jūnijā manu ģimeni no dzimtajām mājām Ropažos izsūtīja uz Sibīriju, mani vecāki bija nupat kā gadu precējušies. 1950. gadā piedzimu es. Sibīrijā mana mamma kopā ar savu māsu strādāja uz lauka, pārsvarā ar sienu, bet ziemā, iejūdzot govi ragavās, brauca zāģēt kokus. Tētis strādāja būvniecībā un par padomnieku trīs kolhoza priekšsēdētājiem – viņi nezināja, kad zeme ir gatava, kad sēt un novākt ražu. Cik nu atceros, tur mēs dzīvojām kopā ar krieviem bez savstarpēja naida, bet nesapratu, kādēļ viņiem vajag vēl vairāk, jo tur bija dabas velšu pārbagātība. Sibīrijā mums bija vienstāva mājiņa, ko dalījām ar citu ģimeni. No Rīgas mums atsūtīja sēklas, un mēs parādījām vietējiem, kas ir gurķis un tomāts. Grūtākos laikos iemainījām līdzi paņemto sudraba karoti pret kartupeļu maisu.
1957. gada rudenī mēs visa ģimene atgriezāmies Latvijā, kur mūs Rīgā uzņēma dzīvot tēva māsa, bet pēc trīs mēnešiem radi palīdzēja atrast vasarnīcu Baltezerā. Tajā laikā man bija jāsāk mācīties rakstīt un lasīt – mācījos Ādažu vecajā skolā uz vieniem piecniekiem. Man patika rasēšana, matemātika un algebra, un sports – uzreiz pēc skolas gājām uz ezeru un līdz vēlam vakaram spēlējām hokeju, bumbu un peldējāmies. Protams, pa reizei darījām arī dažādas palaidnības. Pēc astotās klases uzsāku mācības Rīgas Elektrotehniskajā tehnikumā, vadu sakaru jomā, bet praksi gāju Juglas telefonu centrālē. Pēc tehnikuma mani paņēma dienēt armijā, Dobelē II par sakarnieku, bet kā jauniņajiem bija jāstrādā arī virtuvē un jādara arī saimnieciskie darbi. Mums deva pavēles, bet, kā sasniegt rezultātu, – jāizdomā pašam. Pēcāk nokļuvu arī Kaļiņingradas apgabalā, Tilzītē (tagad Sovetska). Tur mums bija sakaru majors, kurš rūpējās par mums kā tēvs, un mēs viņu nepievīlām – atbrauc lielie ģenerāļi, un mums jau viss gatavs un strādā.
Pēc dienesta, atgriežoties mājās, zvanīju priekšniecei uz Juglas telefonu centrāli, un viņa man teica: “Skriešus šurp!” Tā es tur nostrādāju 39 gadus. Kāpu pa karjeras kāpnēm – kļuvu par vecāko elektromehāniķi, pēc tam priekšniecība novērtēja, ka pārzinu visu centrāli, un iecēla par inženieri. Darbā man bija lielisks un atsaucīgs kolektīvs, un arī tagad man ir lieliski cilvēki apkārt – viens otram palīdzam. Darbā iepazinu arī savu sievu. Man ir divas meitas no pirmās laulības, bet no otrās laulības dēls un trīs meitas. Esam liela ģimene – man ir deviņi mazbērni un trīs mazmazbērni.
1992. gadā atgriezāmies dzimtajās mājās Ropažos un sākumā kopā dzīvojām piecas ģimenes. Braukāju ik dienu uz darbu Rīgā, bet 2010. gadā darba gaitas beidzu. Es cenšos visur piedalīties. Sporta organizēšanā iesaistījos 2008. gadā, pārņemot dēla izveidoto. Izveidoju novusa komandu, ar kuru piedalījāmies republikas un Rīgas čempionātos, kā arī organizēju galda tenisa un zolītes sacensības. Pēc pāris gadiem mani nominēja Ropažu novada apbalvojumam, bet es atteicos, jo man šķita, ka neesmu vēl neko izdarījis. Pagāja gadi, un 2024. gadā saņēmu pašvaldības augstāko apbalvojumu – tagad gan ir gandarījums par paveikto. Tā vēl joprojām organizēju turnīrus, skaitu punktus, veidoju tabulas un atskaites.
Esmu arī Ropažu represēto kopienas vadītājs. Sākumā jau nebija tāda saraksta ar visiem Ropažu pagasta represētajiem iedzīvotājiem. Es ievācu informāciju, sataisīju datubāzi un ar laiku devos visus apciemot, līdz galu galā visi kopīgi braucām ekskursijās. Esmu izveidojis fotoalbumu no visiem kopīgajiem pasākumiem – viena no tradīcijām ir jubilāru sveikšana apaļajās dzimšanas dienās. Izdevies izcīnīt arī pabalstu represētajiem.
Jā, pagasta attīstībā arī esmu daudz ieguldījies – palīdzu ar padomu un idejām un norādu uz problēmām, kuras būtu jārisina, vai izdaru pats. Ilgus gadus rīkojam talku un sakopjam vietējo peldētavu un citas vietas tuvākajā apkaimē – kas darīs, ja ne pats. Mans lielākais gandarījums ir par elektrības ievilkšanu Ropažu kapos – tagad var pumpēt ūdeni, vien nospiežot pogu. Savācu Augšciema brigādi un īstenojām! Vēl tik vēlētos, lai tiktu īstenots ilgi lolots projekts – gājēju celiņa izbūve līdz Ropažu kapiem.
Noslēgumā vēlētos teikt tā – katram jābūt savā vietā, jāiestājas par savu novadu un mājām un jādara savs darbs!”