Cienījamie Ropažu novada iedzīvotāji! Pelēki ir novembra rīti. Rudens vējš skrien pāri laukiem un ielām, mākoņi slīd gar debesīm, migla ieskauj dūmakā un šķiet, ka gaisma kavējas. Bet šī pelēcība nav tukša, tā glabā sevī mierīgu spēku un klusas pārdomas. Tāpat kā toreiz, pirms vairāk nekā simt gadiem, kad Latvijas valsts dzimšanas dienas rīts bija pelēks, bet cilvēku sirdīs dega kvēle, kas pārspēja miglu un tumsu. Kā rakstīja Kārlis Skalbe, tie, kas toreiz pulcējās ap mūsu valsts šūpuli, bija…
Cienījamie Ropažu novada iedzīvotāji! Pelēki ir novembra rīti. Rudens vējš skrien pāri laukiem un ielām, mākoņi slīd gar debesīm, migla ieskauj dūmakā un šķiet, ka gaisma kavējas. Bet šī pelēcība nav tukša, tā glabā sevī mierīgu spēku un klusas pārdomas. Tāpat kā toreiz, pirms vairāk nekā simt gadiem, kad Latvijas valsts dzimšanas dienas rīts bija pelēks, bet cilvēku sirdīs dega kvēle, kas pārspēja miglu un tumsu. Kā rakstīja Kārlis Skalbe, tie, kas toreiz pulcējās ap mūsu valsts šūpuli, bija iekšējas gaismas pilni. Viņi negaidīja, kad kāds palīdzēs, viņi paši kļuva par liesmu, par degošu sirdi, kas gāja tautai pa priekšu. Tā sirds deg vēl šodien mūsu darbos, rūpēs un ticībā Latvijai. Šodien, vairāk nekā jebkad, mums jāprot turēties kopā…
