Ir rakstnieki, kuru darbi dzīvo grāmatu lappusēs, un ir rakstnieki, kuru klātbūtne turpina būt jūtama arī pēc viņu aiziešanas. Ropažu bibliotēkai Alberts Bels ir īpašs – savējais. Šā gada 6. oktobrī izcilajam latviešu rakstniekam būtu apritējuši 88 gadi. Viņa dzimšanas dienas mēnesī Ropažu bibliotēkā aizsākta jauna tradīcija – Bela diena, kas veltīta rakstnieka personībai, daiļradei un viņa atstātajam mantojumam.
Alberts Bels ir dzimis Ropažu pagastā, tāpēc viņa vārds mūsu novadam ir īpaši nozīmīgs. Bibliotēka viņu ar lepnumu sauc par savējo un par vienu no saviem uzdevumiem uzskata rakstnieka dzīvesstāsta un literārā mantojuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Bibliotēkā jau ir izveidota īpaša vieta – Bela lasītava, kurā glabājas rakstnieka personīgās mantas, dokumenti un citi vērtīgi novadpētniecības materiāli. Te atrodas pat rakstāmgalds, pie kura Alberts Bels savulaik strādājis. Pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā viņa meitas bibliotēkai uzticēja daudzus vērtīgus materiālus un personiskas lietas, ļaujot saglabāt ne tikai viņa radošo mantojumu, bet arī daļiņu no viņa ikdienas dzīves.
Šogad bibliotēka spēra vēl vienu soli tālāk, iedibinot Bela dienu – pasākumu, kurā par rakstnieku runāt ne tikai caur viņa grāmatām, bet arī caur cilvēku atmiņām, personiskiem iespaidiem un pārdomām.
Pirmajā Bela dienā Ropažu bibliotēkā viesojās aktrise Zane Jančevska, dramaturģe Lelde Stumbre un aktieris Uldis Anže. Sarunu vadīja žurnāla IR žurnāliste Agnese Meijere, kurai izdevās radīt nepiespiestu, dzīvu un aizraujošu diskusiju. Tā nebija ierasta tikšanās ar priekšlasījumiem un oficiālām uzrunām, bet gan sirsnīga saruna, kurā netrūka ne humora, ne atmiņu, ne dziļāku pārdomu.
Kāds bija Alberts Bels?
Saruna sākās ar šķietami vienkāršu jautājumu – kādu Albertu Belu atceras cilvēki, kuri viņu pazinuši personīgi?
Gan Zane Jančevska, gan Lelde Stumbre savās atmiņās bija vienisprātis – Bels bijis ļoti elegants, izskatīgs un šarmants vīrietis. Viņa personība atstājusi spilgtu iespaidu, un bija interesanti klausīties, kā no atsevišķām atmiņu epizodēm pamazām veidojas dzīva rakstnieka portrets.
Īpašu vērtību šai sarunai piešķīra tas, ka klausītāju vidū bija arī rakstnieka meita Baiba Bela. Viņas klātbūtne ļāva it kā salīdzināt divus skatpunktus – kādu Albertu Belu redzēja draugi, kolēģi un laikabiedri un kādu viņu pazina paši tuvākie cilvēki.
Atklājās arī interesantas, varbūt mazāk zināmas rakstnieka dzīves šķautnes. Lai gan Alberts Bels savulaik studējis inženierzinības, tehniskas lietas nebūt neesot bijušas viņa stiprā puse. Savukārt jaunībā viņš pat bija apmeklējis cirka skolu! Iespējams, viņa dzīve būtu iegrozījusies pavisam citādi, ja vien kāda trika laikā nebūtu salauzta kāja. Tā nu cirka mākslinieks no viņa neiznāca, toties latviešu literatūra ieguva izcilu rakstnieku.
Šādi stāsti atgādināja, ka aiz nopietnajiem literārajiem darbiem un rakstnieka vārda slēpjas dzīvs cilvēks – ar saviem sapņiem, nejaušībām, rakstura īpašībām un dzīves līkločiem.
Vienā romānā – tik daudz dzīves
Sarunas otrajā daļā uzmanības centrā nonāca Alberta Bela romāns "Cilvēki laivās" un tā iestudējums teātrī. Lelde Stumbre veidojusi romāna dramatizējumu, savukārt Uldis Anže izrādē atveidojis vienu no centrālajiem tēliem – skolotāju Kuroni.
"Cilvēki laivās" ir daudzslāņains darbs, kurā katrs lasītājs vai skatītājs var atrast kaut ko savu. Tas ir stāsts ne tikai par cilvēkiem un viņu likteņiem, bet arī par piederību, vērtībām, izvēlēm un to, kas cilvēkam patiesībā ir svarīgs.
Uldis Anže sarunā pauda pārliecību, ka skolotāja Kuroņa tēlā Alberts Bels lielā mērā ielicis pats sevi. Iespējams, kāda daļa no rakstnieka personības atspoguļojas arī mācītāja tēlā un pat turīgajā Dardeģī. Jo cilvēks nav tikai ideāli un pārliecība – ikviens no mums lielākā vai mazākā mērā ir saistīts arī ar materiālo pasauli un tās vērtībām.
Klausoties Uldī Anžē, īpaši spilgti bija jūtama viņa patriotiskā pārliecība un dziļā saikne ar Latviju. Viņa pārdomas par romānu lika aizdomāties arī par mūsu pašu attiecībām ar savu zemi, tautu un vēsturi.
Savukārt Zanes Jančevskas stāstījumā izskanēja patiesa cieņa un mīlestība pret senču atstāto mantojumu. Viņas teiktajā bija jūtama pārliecība, ka pagātne nav kaut kas tāls un aizmirstams – tā dzīvo mūsos, mūsu valodā, tradīcijās un attieksmē pret savu zemi.
Īpašu noskaņu pasākumam piešķīra arī Zanes Jančevskas dziedājums. Divas viņas izpildītās dziesmas kļuva par skaistu emocionālu papildinājumu sarunai, ļaujot uz brīdi no pārdomām pāriet mūzikas radītajā noskaņā.
Ne mazāk saistoši bija klausīties Leldi Stumbri. Viņas stāstījums izcēlās ar dabiskumu, dzīves gudrību un apbrīnojamu vienkāršību. Bez lieka svinīguma, ar praktisku skatījumu un trāpīgiem novērojumiem viņa spēja aizraut klausītājus. Tieši šī nepiespiestība sarunai piešķīra īpašu sirsnību.
Rakstnieks, kurš joprojām ir tepat
Visā pasākuma gaitā valdīja ārkārtīgi pozitīva un sirsnīga atmosfēra. Viesu atmiņas papildināja cita citu, nopietnas pārdomas mijās ar smaidiem, un šķita, ka pats Alberts Bels šajā sarunā ir pavisam tuvu.
Varbūt tieši tāda arī ir šādu tikšanos lielākā vērtība – tās ļauj ieraudzīt rakstnieku ne tikai kā vārdu uz grāmatas vāka vai nozīmīgu personību literatūras vēsturē, bet kā cilvēku, kurš dzīvojis, domājis, šaubījies, priecājies un meklējis atbildes uz tiem pašiem jautājumiem, kas nodarbina mūs šodien.
Ropažu bibliotēkai Alberta Bela mantojuma saglabāšana ir nozīmīgs novadpētniecības darbs. Taču tikpat svarīgi ir panākt, lai šis mantojums nebūtu tikai rūpīgi sakārtoti dokumenti, fotogrāfijas un priekšmeti. Lai tas turpinātu dzīvot sarunās, atmiņās, lasītāju pārdomās un jaunās paaudzēs.
Pirmā Bela diena apliecināja, ka šādai tradīcijai Ropažos ir īstā vieta. Tā bija tikšanās, kurā literatūra savijās ar dzīvi, personiskas atmiņas – ar vēsturi, bet pagātne – ar šodienu.
Un, iespējams, tieši tas ir skaistākais veids, kā godināt rakstnieku – ne tikai glabāt viņa atstāto, bet turpināt par to runāt, domāt un atklāt arvien no jauna.
Jo Alberts Bels Ropažos nav tikai pagātne. Viņš joprojām ir savējais.