4. septembrī Ulbrokas bibliotēkā notika dzejas un mūzikas vakars "Noķert mirkli. Dzeja, ota un ukulele". Tajā piedalījās mākslas zinātniece Edvarda Šmite un ukuleļu ansamblis "Lasolla".
Bibliotēkas kultūras projektu vadītāja un šī pasākuma moderatore Liega Piešiņa, atklājot dzejas vakaru, teica: "Viena no bibliotēkas tradīcījām ir dzejas dienu svinēšana. Tradīcija, kas uzliek arī ļoti lielu atbildību, jo tik bagātīga un dažāda emociju gamma, kas desmit gadu laikā dzejnieka Pētera Brūvera dzimtajās mājās "Kalējos" iegulusi mūsu atmiņās, ir jāpapildina ar ko jaunu. Varbūt tāpēc, ka īpašu akcentu šogad pievērsām novadpētniecībai – ar tikšanās ciklu "Manas attiecības ar laiku", arī šovakar par to runāsim. Tie būs pagātnes stāsti, kuri, cerams, mūs iniciēs izzināt mūsu kultūras vēsturi."
Liega atgādināja, ka Dzejas dienas Latvijā radās 1965. gadā, kad Rainim apritēja 100 gadi. Dzejniece Daina Avotiņa ierosināja tradīciju, kas sākotnēji pulcēja tūkstošus. Gadu gaitā tikšanās ar dzeju kļuvušas klusinātākas, interesantākas, uzrunājošākas, prātā paliekošas, arī izzinošas.
Dzejas vakara viesu vienojošais elements ir Arodbiedrību nams, kādreizējais Tautas nams, Rīgas centrā, Bruņinieku un Tērbatas ielas stūrī. Tā pamatakmeni 1929. gada 16. jūnijā lika Rainis. Tautas namā darbojās Strādnieku teātris, kuram savukārt tieši šogad svinama 100 gadu jubileja. Un Strādnieku teātrī darbojās aktieri – Edvardas Šmites vecāki – Lūcija Baumane un Luijs Šmits. Savukārt šodien Arodbiedrību namā uz iknedēļas mēģinājumiem sanāk ukuleļu ansamblis "Lasolla".
Plenērists Edgars Vinters
Dzejas vakara pirmais muzikālais sveiciens no ukuleļu ansambļa "Lasolla" bija Jāņa Lūsēna dziesma ar novadnieka Pētera Brūvera vārdiem "Pavasara dziesma mežā", pēc tā pamazām Edvardas Šmites stāstījumā tika atklāta vēl viena novadnieka – gleznotāja Edgara Vintera (1919–2014) mākslas pasaule. Edgars Vinters gleznojis Pierīgu – arī Mazās Juglas krastus – un Latvijas ainavas. Viņš gleznoja dabas ainavas, pilsētas skatus, ziedus un Latvijas kultūras personību dzīvesvietas. Viņa darbi joprojām ir iecienīti gan mākslas kolekcionāru, gan skatītāju vidū, bet Vintera vārds bieži tiek minēts starp 20. gadsimta izcilākajiem latviešu māksliniekiem. Viņa radošajā darbībā centrālo vietu ieņēma gaismas atveidošana, kas kļuva par viņa atpazīstamības zīmi.
Dzeja un bohēma
Edvarda Šmite bija izvēlējusies vairāk pastāstīt par dzejniekiem – savu vecāku laikabiedriem – Austru Skujiņu, Jāni Grotu un Valdi Grēviņu.
Rīgas dzīve 20. gadsimta 20.–30. gados bija noslāņota šķirās, dzīvesveidi un iespējas stipri atšķīrās. Kreisi noskaņotie dzejnieki, reportieri, feļetonisti, sociāli un politiski aktīvā jaunatne radīja pati savu "bohēmu". Viena no pulcēšanās vietām, kur klātienē norisa spraigās diskusijas, bija Rīgas Tautas nama kafejnīca. Tur pulcējās gan literāti, gan politiķi, gan aktieri un mākslinieki.
Par dinamiku liecina, piemēram, dzejnieku un mākslinieku apvienību izdotie žurnāli 20. gadsimta 20.-30. gados, kas pašlaik kļuvuši par kolekcionāru kārotiem artefaktiem. Laikā no 1924. gada sākuma līdz 1934. gada pavasarim tika izdoti tādi žurnāli kā "Domas" (1924–34), "Signāls" (1928–30), "Trauksme" (1928–29), un citi. Šo izdevumu ietvarā tika pieteikti jaunās dzejas manifesti, autori iesaistījās polemikā, provocējot un parodējot pretēju uzskatu paudējus.
Sociāldemokrāti un literāti
Šajā namā atradās laikraksta Sociāldemokrāts un žurnāla "Domas" redakcijas. Arī pārējo žurnālu autori apgrozījās Tautas namā, rīkoja dzejas vakarus. Žurnālu "Signāls" izdeva Tautas Augstskolas literātu sekcija, kas cieši draudzējās ar drāmas studiju un arī teātri.
Austras Skujiņas skumji depresīvā dzeja par nepiepildīto mīlu un grūto pilsētas dzīvi sākotnēji tika publicēta sociāldemokrātu presē. Pirmais dzejoļu krājums izdots 1932. gadā, drīz pēc dzejnieces pašnāvības, tomēr viņas dzeja ir populāra joprojām.
Valda Grēviņa dzejā stilistiski izstrādāta pārdomu un intīmo pārdzīvojumu lirika ar jaunromantiķiem raksturīgu traģisku izjūtu, skumju rezignāciju par aizgājušo mirkļu skaistumu un neatgriezenību. Grēviņš ir tekstu autors "Līvu" dziesmām "Dzelzsgriezējs" un "Karogi", kā arī Raimonda Paula dziesmai "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas".
Jānis Grots piedalījās dzelzceļnieku streikā 1921. gadā, darbojās kreiso studentu organizācijās, vairākkārt apcietināts. Grots bija viens no žurnāla "Trauksme" dibinātājiem. No 1926. līdz 1934. gadam – laikraksta “Sociāldemokrāts” literārās daļas vadītājs. Pirmie dzejoļu krājumi ir trauksmaini, nemierpilni, kas noliedz kapitālistisko īstenību, pauž ticību cilvēces nākotnei. Dzejoļos pēc Otrā pasaules kara gadiem raksturīga tautu draudzības tematika, dzīves apliecinājums.
Viss turpinās
Edvarda Šmite atklāja savu skatījumu uz šo dzejnieku darbiem, pastāstīja atmiņas, nolasīja klātesošajiem vairākus dzejoļus, un ar sev piemītošo filozofisko un humoristisko pieeju radīja jauku atmosfēru pasākuma klausītājos. Izrādās, ka Edvardas Šmites tēvs Luijs Šmits arī rakstīja un publicēja dzejoļus, un arī dēls Jānis Eglītis ir izdevis savu miniatūru krājumu "Vēja dziesmas", kuru zinātniece uzdāvināja Ulbrokas bibliotēkai.
Ukuleļu ansamblis "Lasolla", līdztekus citiem skaņdarbiem un dziesmām, tieši uz šo pasākumu bija sagatavojis vairākas dziesmas ar A. Skujiņas, V. Grēviņa un J. Grota vārdiem.
Bibliotēkas vadītāja Daiga Brigmane pasākuma noslēgumā pastāstīja par Ulbrokas bibliotēkas lepnumu – kalendāru, ar kura palīdzību iespējams izsekot tiem komponistiem, kuri savā daiļradē izmantojuši dzejnieka Pētera Brūvera rakstīto dzeju. Vadītāja pateicās visiem dalībniekiem un Ropažu novada pašvaldībai par atbalstu.
