Septembris Latvijā jau tradicionāli ir dzejas laiks. Arī šogad Dzejas dienas pulcē cilvēkus dažādās vietās, lai runātu, klausītos, lasītu un dalītos ar dzeju. Šī gada moto “Dzeja dzied!” aicina ieklausīties vārdos – to ritmā, skanējumā un emocijās.
Bet kāpēc cilvēks vispār raksta dzeju? Kas liek apstāties ikdienas steigā, paņemt rokās pildspalvu un vārdos ietērpt to, kas notiek mūsos? Par šiem un daudziem citiem jautājumiem 12. septembrī sarunājāmies Vangažu pilsētas bibliotēkā, kas šogad kļuva par vienu no Dzejas autobusa pieturām tā sestajā ceļojumā pa Ropažu novada literāro domu lielceļiem.
Pirms sarunas mūs sagaidīja brīnišķīgs pārsteigums no Zaķumuižas bibliotēkas – pašu sacerēti dzejoļi, kas tapuši autobusā ceļā uz Vangažiem, un arī muzikāls priekšnesums. Skaists un negaidīts sākums, kas uzreiz radīja īpašu noskaņu un ļāva dzejai ieskanēties jau pirms pašas sarunas.
Un tā arī sākās mūsu tikšanās – ne gluži kā lekcija vai tradicionāls pasākums, bet gan silta, dzīva un ļoti personiska saruna par dzeju un cilvēku. Tajā kopā ar mums bija divi īpaši viesi – Guntis Pakalns un Maija Migla-Streiča. Abi ar bagātu pieredzi, taču katrs savā jomā: Guntis ir folkloras pētnieks, bet Maija – TV žurnāliste un rakstniece. Viņus abus vieno arī dzeja, kas viņu dzīvē ienākusi jau jaunībā.
Gunta dzeja savulaik publicēta Talsu laikrakstā, bet Maijas stāsts ar dzeju sākās jaunībā, kad viņa sacerēja dziesmu vārdus Liepājas teātra izrādei “Brēmenes muzikanti”.
Guntis aicināja arī klātesošos pastāstīt par savām attiecībām ar dzeju – vai to lasa, raksta vai varbūt tikai klausās. Izrādījās, ka daudzi no mūsu apmeklētājiem ne tikai lasa, bet arī raksta dzeju.
Īpašs prieks bija par jauniešiem – viņu interesi, drosmi lasīt savus darbus un to, ka varēja just: viņi bija gatavojušies. Skaisti redzēt, ka dzeja viņiem nav tikai kaut kas no mācību grāmatas, bet dzīva un personiska saruna ar sevi un pasauli.
Arī vecākās paaudzes lasītājiem dzeja joprojām ir tuva. Starp lasītākajiem dzejniekiem – Ārija Elksne, Knuts Skujenieks un Imants Ziedonis.
Saruna pamazām aizveda mūs pie tā, kas dzejai cilvēka dzīvē ir pats būtiskākais. Kāpēc mēs rakstām?
Vienas atbildes, protams, nav.
Dzeja katram atnāk citādi. Kādam tā dzimst saviļņojumā, citam – skumjās. To var atnest pirmā mīlestība, vilšanās, zaudējums, sapņi, iekšējs konflikts vai pavisam negaidīts mirklis. Reizēm šķiet, ka vārdi vienkārši ir kaut kur iekšā un gaida savu brīdi.
Varbūt dzeja sākas daudz agrāk par pirmo uzrakstīto rindu – ar kaut ko, kas mūs aizkustina, pārsteidz vai sāpina. Ar redzēto, sadzirdēto un piedzīvoto. Ar sajūtu, kas kļūst pārāk liela, lai to vienkārši paturētu sevī.
Īpaši jaunībā šīs sajūtas mēdz būt ļoti spilgtas – pirmā mīlestība, vilšanās, sapņi, pārdzīvojumi un iekšējie konflikti. Varbūt tieši tāpēc tik daudzi jaunieši pirmoreiz mēģina sevi izteikt dzejā.
Ļoti īpašs bija Maijas dzejas lasījums no krājuma “Naktstauriņa samtainā smarža”. Daži dzejoļi lika aizdomāties, citi – pasmaidīt, bet “Balāde par mirušu ukraiņu zaldātu” uz brīdi lika apklust.
Maija stāstīja, ka agrāk šo dzejoli ne vienmēr spējusi nolasīt līdz galam – aizsmakusi balss, acīs kāpušas asaras. Arī šoreiz dzejolis tika lasīts ar asarām acīs. Un ne tikai Maijas. Asaras bija arī daudzu klausītāju acīs.
Smeldzīgi sāpīgs un skarbi skaists dzejolis, pēc kura vēl ilgi paliek klusums.
Maija stāstīja arī par laiku, kad viņas dzejoļi visbiežāk top – naktī vai agrā rītā, kad cilvēka uztvere kļūst citāda, atvērtāka. Nakts klusumā un rīta gaismā, pirms sākusies ikdienas steiga, vārdi reizēm atrod ceļu pie cilvēka vieglāk.
Runājām arī par dzeju padomju laikā – par dumpīgajiem dzejniekiem un to, pret ko viņi pretojās. Salīdzinājām ar šodienu, kad mums ir daudz lielāka brīvība runāt, rakstīt un izteikties. Un tomēr paliek jautājums – vai arī šodien mums ir pret ko dumoties? Varbūt mūsu dumpis vienkārši izskatās citādi.
Un pašās sarunas beigās Guntis pateica ļoti kodolīgu frāzi:
Varbūt mums būtu jāvaicā nevis, kāpēc cilvēks raksta dzeju, bet – kāpēc viņš to neraksta?
Jo dzeja ir veids, kā izteikties, izrunāties un sakārtot savas domas. Savā ziņā – terapija. Tāpat kā zīmēšana vai gleznošana, tikai krāsu vietā mums ir vārdi.
Varbūt tāpēc cilvēki lasa un raksta dzeju – lai atrastu mieru, sakārtotu domas vai vārdus tam, ko pašiem reizēm grūti pateikt.
Un varbūt tieši tāpēc šī saruna bija tik īpaša.
Milzīgs paldies Guntim Pakalnam un Maijai Miglai-Streičai! Jūs lieliski papildināt viens otru, un jūs varētu klausīties stundām ilgi. Saruna aizlidoja vēja spārniem, atstājot aiz sevis daudz domu, sajūtu un jautājumu.
Paldies visiem, kuri atnāca, klausījās, lasīja un dalījās ar savu dzeju un savām domām.
Un īpašs paldies Zaķumuižas bibliotēkai par brīnišķīgo pārsteigumu mūsu sarunas sākumā!
Šī bija ļoti sirsnīga Dzejas diena. Tā, pēc kuras gribas vēl kādu brīdi paklusēt, padomāt… un varbūt arī pašam kaut ko uzrakstīt.
Jo varbūt dzeja patiešām sākas daudz agrāk par pirmo uzrakstīto rindu – tā sākas ar mirkli, kas mūs aizskar.